VĒSTURE
Precīzu datumu, kad “Dzirnavas” būvētas atrast nevar. Tomēr, mājas pamatos iemūrētā mērnieku zīme, uz kuras redzams gada skaitlis 1897, liecina par objekta cienījamo vecumu. Nostāsti liecina, ka apkārtnē dzīvojošie zemnieki gribējuši uzcelt savas dzirnavas, lai nav tālu jāved graudus malt. Tad nu “sametuši” naudiņu un uzbūvējuši dzirnavas un uzpludinājuši dīķi uz mazās Risenes upītes, kas tek no Leimaņu ezera, kas blakus Leimaņu muižai. Uzbūvēta arī māja dzirnavniekam un kūts. Dzirnavnieks esot bijis lustīgs vīrs un dzirnavās bieži rīkotas balles ar dejām.
Otrā pasaules kara laikā dzirnavas nodegušas un ierīces izvazātas. Runā arī, ka kāds kolhoza priekšnieks jau padomju laiku sākumā sagribējis zivis… Tad nu Risenes upē salikti tīkli un dīķa aizsprosts uzspridzināts. Tad zivis ar visiem tīkliem aizgājušas uz netālu esošo Ogres upi un priekšnieks palicis bešā. Bet skaistais dzirnavu dīķis, kurā kadreiz arī ziedējušas slavenās ūdensrozes, aizauga ar alkšņiem.
Padomju laikos dzirnavnieka mājā ierīkots veikals. Tirgoja šņabi, alu un maizi. Zivis dažreiz pieveda ceturtdienās. Aizaugušā dīķa krūmi bija lieliski piemēroti iztukšoto pudeļu izmešanai.
Kūtī kolhozs turējis 15 govis, bet to kopējas no Baltkrievijas dzīvoja mājas 2.stāva bēniņos. Durvis uz istabu rotāja ar krāsu uzkrāsots uzraksts – гостиница.
Jumts mājai tecēja, grīdas bija žurku sagrauztas, kūts jumsts jau bija iebrucis, krūmos vietas sasistajām pudelēm vairs nebija, sētā bija divas bumbu bedres, kas kalpoja par izgāztuvi…
1995.gadā Cēsu rajona Patērētāju biedrība nolēma veikalu slēgt un no tā atbrīvoties. Un, par laimi, man gadījās būt tuvumā… Tā “Dzirnavas” tika pie jauna saimnieka.